Kas ir cieņa?

Visvairāk sasniegs tas, kurš nepiekāpjas līdzvērtīgam, saglabā cieņu saskarē ar stiprāko un izrāda savaldīšanos pret vājāko.

Nav jāskumst par naudas, mājas vai mantas zaudējumu — nekas no tā patiesi nepieder cilvēkam. Patiesi skumji ir tad, kad cilvēks zaudē savu patieso būtību — savu cilvēcisko cieņu.

Saka, ka sliktākais, ko var nodarīt cilvēkam, ir sagraut viņa pašcieņu. Bet tā nav taisnība. Pašcieņu nevar sagraut. Daudz briesmīgāk ir sagraut cilvēka tiesības uz pašcieņu.

47. Lai arī kādu formu cilvēka dzīve iegūtu, tā vienmēr sastāv no vieniem un tiem pašiem elementiem un tāpēc būtībā ir visur vienāda: pieticīgā mājiņā un karaļa galmā, klosterī un kazarmās. Lai cik dažādus notikumus un piedzīvojumus cilvēks vēlāk piedzīvo, lai cik veiksmīgus vai neveiksmīgus apstākļus tos pavada, tas ir kā ar šīm mazajām mīklas figūriņām — liela putnu un zvēru dažādība, saritinājušies un raibi, bet visi mīcīti no vienas mīklas. Notikumi, kas notiek ar vienu cilvēku, ir daudz līdzīgāki tam, ko piedzīvo citi, nekā stāstītājs mēdz iedomāties. Mūsu dzīves plūdumu varētu salīdzināt arī ar kaleidoskopa rakstiem: pagriez to un attēls mainās, tomēr patiesībā mūsu acu priekšā atkal un atkal ir vienas un tās pašas lietas.

Pašcieņa ir mūsu brīvības un psiholoģiskās autonomijas garantija. Tā ir mūsdienu filozofiskais “cieņas” ekvivalents: pašcieņa ļauj mums piedēvēt sev kā cilvēkiem vērtību, kas ir lielāka par cenu, lielāka par jebkuru lietderību. Ar to mēs varam pretoties spiedienam un manipulācijām.