Nāves Ēnā

Viņš sveicināja un sacīja kaut ko, bet neviens viņu nesaprata, jo viņš nerunāja pa latviski. Beigās Grīntāls ar zīmju valodas palīdzību izzināja tik daudz, ka laivā ne vairāk kā septiņus cilvēkus varot uzņemt. Tikai septiņus! Un viņu bij desmit! Kurš lai glābās, kurš lai palika atpakaļ? Brīdi visi stāvēja kā neapjēgdamies, tad Zaļga sāka virzīties uz laivu. "Jākāpj ir iekšā, kas paliks atpakaļ, tas paliks." Bet Grīntāls to sagrāba aiz rokas un atrāva atpakaļ. "Paliec. Mums atkal jālozē. Jūs tak visi esiet ar mieru?" "Lūkosim tak papriekšu visi taī laivā sasēsties," sacīja Skrastiņš, "ja tad redzēs, ka tā tik daudz nevar nest, tad varēs lozēt." Bet svešais ar to nebij mierā. Viņš rādīja, ka tad varētu izcelties plūkšanās un laiva apgāzties. "Nu tad lozēsim," sacīja Grīntāls. "Nostājaties pēc vecuma. Dalda, Zaļga, Gurlum, Skrastiņ, Sīli - tā tak būs pareizi?... Jā... Kurš no jums ir vecāks: Birkenbaums, Gulbis vai Janis?... Kārlēns un es paliksim tie pēdējie." Viņš izplēsa atkal pāris lapu no savas ķešas grāmatiņas, saplēsa tās vienlīdzīgos gabaliņos un uzvilka ar zīmuli uz trim lapiņām krustus. "Kas tās izvilks, tie paliks atpakaļ."