Campo di Fiori

Romā, Campo di Fiori, Grozi ar olīvām un citroniem, Bruģakmeņi nošļakstīti ar vīnu, Ziedu ziedlapiņas izkaisītas. Jūras radību rozā miesa Uzmesta uz tirgotāju galdiem, Tumši vīnogu ķekari Krīt uz persiku dūnām. Šeit, šajā pašā laukumā, Viņi dedzināja Džordano Bruno; Bende iekurināja liesmu, Pūlim vērojot. Un, kad liesma nodzisa, Krodziņi atkal bija pilni, Grozi ar olīvām un citroniem Šūpojās no tirgus stendiem. Es domāju par Campo di Fiori Varšavā, pie karuseļa, Gaišā pavasara vakarā, Melodijas pavadībā. Zalves aiz geto sienām Slīka dzīvīgās melodijās, Un pāri pacēlās augstu Debesīs bez mākoņiem. Reizēm vējš no degšanas Dzenāja tumšus pūķus, Un braucēji karuselī Noķēra ziedlapiņas gaisā. Tas pats karstais vējš Atvēra meiteņu svārkus, Un pūļi smējās Tajā skaistajā Varšavas svētdienā. Kāds varētu šajos attēlos izlasīt Morāli: Romas vai Varšavas iedzīvotāji Kaulējas, smejas, mīlējas, Ejot garām mocekļu sārtiem. Cits varētu izlasīt citu nozīmi: Ka šī dzīve turpināsies, Ka visa aizmiršana ir iespējama, Pirms liesmas ir izdzisušas. Bet tajā dienā es domāju tikai Par miršanas vientulību, Par to, kā, kad Džordano Uzkāpa uz savu sadedzināšanu, Viņš nevarēja atrast Nevienā cilvēka valodā Vārdus cilvēcei, Cilvēcei, kura paliktu. Viņi jau bija atgriezušies pie sava vīna Vai tirgoja savas zvaigznes tirgū, Olīvu un citronu grozus Viņi nesa siltās rokās. Tad es domāju par Campo di Fiori, Par liesmām, kas izdzisušas uz visiem laikiem, Kā gadsimti rit Un jauni sārti tiek dedzināti Pasaules laukos, Un par to, kā ilgi vientuļi mirst Tie, kuri gāja bojā Liesmās un ēnās, Nezināmi, neapraudāti, Un vienmēr šī pati Dzīvības straume, kas plūst garām. Varšava – Lieldienas, 1943. gads