Konteksti

Seneka interese par to, kā citi cilvēki mūs ietekmē, ir saistīta ar socializāciju – terminu, kas kļuva populārs 20. gs. četrdesmitajos gados. Socializācija ir process, kurā cilvēki asimilējas sabiedrības vērtībās vai mazākas apakšgrupas normās. Liela daļa socializācijas ir tīša un apdomīga, piemēram, kad vecāki māca saviem bērniem būt pieklājīgiem, sadzīvot ar citiem un ievērot noteikumus – tās visas ir svarīgas dzīves prasmes. Tomēr citas socializācijas formas ir neredzamākas un neapzinātākas: piemēram, veids, kā cilvēki absorbē uzskatus un uzvedību, izmantojot medijus, reklāmu un līdzinieku grupas. Šī iemesla dēļ cilvēki, kas pēta socializāciju, nošķir apzinātu socializāciju un neapzinātu socializāciju.

Galu galā, kas gan ir provinciālis? Cilvēks, kuram dzimtā vieta rada mazvērtības sajūtu. Cenšoties to ārstēt, viņi meklē savu patieso centru kaut kur citur, nevis tur, kur viņiem lemts dzīvot. Draudi nav tajā, ka viņi meklē svešus modeļus, ka viņi iepazīst citu pasauli un atgriež to uz savu vietu. Problēma ir tā, ka viņi nemīl savu vietu, kaunas par to, padzen to noslēpumainības valstībā (pat uzliekot atbrīvota pasaules pilsoņa seju), un tas nozīmē, ka viņi to pietiekami labi nepazīst, nespēj saskatīt un nevar izmantot tajā slēptās iespējas. Viņi ir provinciāli, jo pasaule, ko viņi ir radījuši vai kurā viņi ir piekrituši dzīvot, atņem viņiem vietu, kurā viņi dzīvo. Un tomēr tieši šī telpa – ar savu neatkārtojamo ainavu, savijušajiem likteņiem un pieredzi, savu mazumu un tukšumu, savu noslēpumainību un mirdzumu – ir viņu iespēja sasniegt neprovincialitāti. Šī, manā izpratnē, ir province – jauna telpa, kas jāapstrādā. Pašai par sevi tai ir maz ko piedāvāt, un tāpēc tiem, kas sagaida tūlītēju un daudzveidīgu atlīdzību, tā ir patiesi nepieejama. Nav iespējams ierasties provincē un atrast visu gatavu. Viss, ko tur var paveikt, ir jābūvē no pamatiem.

Dzīvnieki, dzīvojot kopā ar mums, kļūst rāmi; bet cilvēki, sajaucoties viens ar otru, kļūst mežonīgi.

Tu kļūsti līdzīgs tiem, ar kuriem pavadi savu laiku.

Ir tik grūti justies mierīgi vidē, kur pastāvīgi jāpaļaujas tikai uz intuīciju…